Latviski English Deutsch
Mālpils Profesionālā vidusskola

Ko atceras absolventi

Ierosmei piedāvājam fragmentus no jau iesūtītajiem atmiņu stāstiem

Tas bija 1957.gada vasarā, kad 3.B kursa zēni nolēma pa brīvdienām piepelnīties. Ar roku darbu padziļinājām meliorācijas grāvi dolomīta posmā. Darbs bija ļoti smags, bet izturēja visi. Kad saņēmām algu atzīmējām ar grādīgā klātbūtni un tad kādam ienāca prātā priekšlikumsnoskaidrot, kurš var izsmēķēt papirosu "Sports"paciņu. Pieteicāmies mēs ar Milliņu Eduardu kaut gan neviens no mums nebija smēķētājs. Solījumu abi godam izpildījām, un šim pasākumam esmu pateicīgs visu mūžu, jo esmu pilnīgs nesmēķētājs. Man vienkārši tas ir pretīgi, jo toreiz es pēc tam ļoti nomocījos ar nelabo dūšu. Atmiņas iesūtīja 1958.gada absolvents Jānis Vēzis.


 „Tehnikumā daktere Skulme mācīja medicīnas pamatus. Skolotāju istabā skapī atradās dažādu orgānu mulāži, arī smadzeņu puslodes. Kādam ienāca prātā ielikt vienu puslodi partijas sekretāra portfelī, kurš todien gatavojās braukt uz Rīgu ar atskaiti. Rīgas meitenēm bija šoks, kad mūsējais no somas izvilka  papīrus un smadzeņu puslodi. Pēc tam nedēļu partijas sekretārs ne ar vienu skolā nerunāja. Toreiz jau katrs jaunpienācējs saņēma kādu pārbaudījumu, tikai kā nu kurš to uztvēra”.


 „No Baltkrievijas iebraukuši jaunie audzēkņi. Kopmītņu audzinātāja Saliņa apmāca istabas dežurantu: „Vozmi spain un šagaj man pakaļ!”

Atmiņas, ko iesūtījusi Regīna Dišlere

Labrīt, skolotāj!

Tas notika tad, kad mācības notika muižas pilī un Dārza mājā. Par mācību daļas vadītāju strādāja Vasilijs Ādolfs, cilvēks ar virsnieka stāju un ļoti stingrām prasībām pret audzēkņiem un arī pret skolotājiem.

Kādu rītu nāku uz skolu, pie ieejas kolonnām stāv divi audzēkņi: "Labrīt, skolotāj!” Sasveicināmies. Paņemu žurnālu un eju uz Dārza māju: ”Uz redzēšanos, skolotāj!” Noturu stundu, nāku atpakaļ: ”Labrīt, skolotāj!” Jautāju, kas noticis. Izrādās, ka šorīt aizmirsuši pasveicināt skolotāju Ādolfu. Tāpēc par sodu puiši līdz pusdienlaikam sveicināja visus garāmgājējus.

Kā es baronu Taubi redzēju.

Dežūrskolotājam tehnikumā un kopmītnēs bija jāpaliek līdz 23.00 un arī vēlāk, ja nepaspēja panākt naktsmiera iestāšanos.

Dzīvoju Bukās. Kādā puteņa naktī nolēmu  palikt pa nakti pilī, jo no rīta jau 7.00 bija audzēkņi jāmodina. Kolēģi, to izdzirdot, protams, centās iegalvot, ka tas ir riskanti, jo Taube ap pusnakti apstaigājot savus apartamentus. Nekādas lielās bailes nejutu, jo ap 4.00 vai  5.00 apkopējas nāca kurināt krāsnis un uzkopt. Apgūlos sekretāres kabinetā. Miegs nevienā acī. Drīz nāk apkopējas. Nu ir droši. Piesnaužu. Pēkšņi-brākš, brākšķ skrien Baložmāte (apkopēja): „Skolotāj, skolotāj! Stāvu augstāk stāv Taube!” Jāiet skatīties, kompānijā pienāk vēl citas apkopējas. Attaisām kādas klases durvis, stāv gan- pagarš vīrs garos zābakos, pelēkās vadmalas biksēs, melnā žaketē un gaišā kreklā. „Vai die, Vanag, ko tu te dari nakts laikā?”- „Mācos, kopmītnēs puikas neļauj mācīties.” Šim zēnam bija ļoti grūta galva, bet viņš bija ļoti cītīgs. Tā viss būtu beidzies, tikai Baložmāte no šī pārbīļa pēc tam saslima.

Starp citu, 2. stāvā kādā telpā pie mazajām trepēm ir dzirdamas bērnu raudas, to apgalvo vairāki cilvēki. Bet varbūt tā ir tikai baložu dūdošana bēniņos?

Ērms istabā

Dārza mājā bija meiteņu kopmītne pirmajā stāvā. Nez kā meitenes bija nokaitinājušas puišus. Viņi naktī no lauka bija atvilkuši balto ķēvi Frakciju, pavēruši meiteņu istabas durvis un ielaiduši viņu tur iekšā. Ķēve esot sākusi bubināt. „Vai die, vai die, ērms istabā!”,  kāda kliegusi. Jampadracis briesmīgs. Tas trakākais, ka ķēvi nevarēja apgriezt, jo gulta pie gultas. Bija jāceļas augšā, jāceļ gultas viena virs otras, lai varētu ķēvi izvest laukā.  Tas notika 60tajos  gados.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Mūsu koordinātes:
Pils iela 14, Mālpils, Mālpils novads, LV-2152
Tālruņi: 67925267, 67925131, fakss: 67970907, e-pasts: gevele@malpilsskola.lv, int_lietvede@malpilsskola.lv, macibu_dala@malpilsskola.lv, mpv_lietvede@malpilsskola.lv

Izstrādāja: majaslapa.lv холошня >